Atceros, kādu vakaru, pirms vairāk nekā gada, ja ne pat vēl vairāk, kad biju diezgan aizrāvusies ar "Sex and the City" skatīšanos, pieķēros arī pie vīna pudeles un cigaretēm. Pēc gandrīz veselas sezonas noskatīšanās (varbūt arī visas, tik sīkumaini neatceros), izdomāju, ka arī gribu kaut ko parakstīt. Vīns jau bija diezgan iespaidojis manu domāšanu, tātad atvēru Wordu un sāku rakstīt. Kad biju pierakstījusi gandrīz pilnu lapu, pārlasot sapratu, ka tas ir pēdējais mēsls un ātri visu nodzēsu. Tā notika arī vēl daudzas reizes pēc tam. Brīnīšos, ja arī ar šo sacerējumu tas nenotiks.
Tā kā pagaidām lietoju zāles, alkoholiskie dzērieni man iet secen, tātad mana domāšana ir diezgan parasta un nav nekādu īpašo iedvesmu uzplūdumu. Bet nu nekas, mēģināšu kaut ko no sevis izdabūt.
Sēžu, ietinusies segā un pīpēju. Fonā skan mūzika no tās adreses, kur var uzlikt noskaņojumus. Negribu tagad kopēt linku, gan jau (ja kāds šo vispār lasa) sapratīs, par ko iet runa. Šodien mēģinu tikai iesildīties, lasu citu blogus, paķiķinu pie sevis. Apskaužu cilvēkus, kuri prot atrast īstos vārdus īstajā vietā, nu tā, ka ir tiešām kā naglai uz galvas. Un vēl tik daiļrunīgi. Es vienmēr esmu bijusi no tās čupiņas, kas pasaka visu īsi un kodolīgi. Nemēģinu neko piepušķot vai dramatizēt. Ja nu vienīgi dzērumā...vai arī nākamajā rītā, kad kādam stātu par iepriekšējā vakara piedzīvojumiem. Protams, pasaku, ka izdzēru par pāris pudelēm vairāk nekā patiesībā un gulēt arī aizgāju daudz vēlāk. Nu, ja kas, lai saprot, kādēļ man tik briesmīgs paskats un miglainas acis. Kaut gan, pirms saslimos, biju pasākusi ballēties tā, ka pat nevajadzēja neko piedomāt. Tā kā mana dzīve pēdējā laikā ir diezgan garlaicīga un mierīga, patīk atcerēties veco, labos, vidusskolas laikus. Lūk, tajos laikos tās tik bija ballītes! Bet nu ar' tagad ne par to.
Tā kā mans darbs ir saistīts ar cilvēkiem, kaut kā neapzināti ir arī sanācis atmest rupjību pielietošanu. It kā jau tas skaitās labi, bēēt tā es vairs nevaru izteikties tik brīvi, kā gribētos, vai varētu. Tā kā pie šīs prasmes es jau strādāju un domājams, arī atgūšu šīs spējas.
Viss, man paliek kauns par to visu, ko esmu sarakstījusi. Ja kāds kaut kādā brīnumainā, kārtā kaut kā uzraka šo un vēl izlasīja, tad es Tev paspiežu virtuāli roku, vai par paklanos.
